Nevar no Kosovas prasīt bezgalīgu pacietību

Serbijai bija vajadzīgi tikai divdesmit gadi pilsoņu nemieru, postošs karš un astoņi gadi starptautiskā protektorāta pār gabalu tās teritorijas, bet premjers Vojislavs Koštuņica beidzot apgalvo, ka viņam esot plāns, kā rīkoties Kosovā. Vienīgā problēma ir tā, ka neviens, pat ne Belgradas amatpersonas, nezina, kāds tas ir.

Neraugoties uz Belgradas nepielūdzamajām prasībām, lai Kosova paliktu Serbijas sastāvā, serbu pēdējo gadu dažādo valdošo koalīciju varas iestādes nekad nav nākušas klajā ar priekšlikumu, kā šī atšķēlusies province, kurā 90% iedzīvotāju ir albāņi, jebkad atkal spētu dzīvot serbu paspārnē. Protams, domāšana par Kosovas tautu reti bijusi Serbijas stiprā puse: galu galā tieši Kosovā Serbija 1999.gadā izvērsa etniskās tīrīšanas kampaņu, noslepkavojot tūkstošiem albāņu civiliedzīvotāju un izdzenot vēl 800 tūkstošus uz kaimiņvalstīm, kamēr NATO bumbu triecieni to nepiespieda mainīt savu politiku.

Ja Belgradai tagad tiešām ir plāns, vienīgais, ko kāds par to zina, nāk no virknes miglaini formulētu, dažreiz pretrunīgu Serbijas jaunā ārlietu ministra Vuka Jeremiča un Kosovas lietu ministra Slobodana Samardžiča paziņojumu. "Plāns", šķiet, nepiedāvā centrālo kodolu un ir tikai zemākais nacionālistiskais kopsaucējs Serbijas iekšpolitikā, kas izpaužas kā nepārtraukta atteikšanās piešķirt Kosovai neatkarību.

Belgradas izpratnē Kosovas statusa risinājums ir aicinājumi Rietumiem glābt Serbijas demokrātiju uz reģionālās stabilitātes rēķina un uzņemties visas finansiālās izmaksas un juridiskās un drošības grūtības, kas saistītas ar neatkarības liegšanu Kosovai un tās paturēšanu ar varu Serbijas suverēnā pārziņā. Belgrada nav spriedusi par to, kā un vai tā integrēs albāņus Serbijas sabiedrībā, ekonomikā un politikā. Tā nav arī minējusi iespēju piedāvāt viņiem tādu pašu pārstāvību parlamentā, cilvēktiesību garantijas, kultūras tiesības un īpašo aizsardzību, kādu albāņiem būtu pienākums piedāvāt Kosovas serbu minoritātei saskaņā ar ANO priekšlikumu, ko tik rūpīgi izstrādāja ANO īpašais sarunvedējs Marti Ahtisāri pēc 18 mēnešus ilgām abu pušu sarunām, kurās netika panākta nekāda vienošanās.

Taču Belgrada cer, ka Brisele un Vašingtona varētu izmantot šo piedāvājumu un ignorēt faktu, ka tā lielākoties ir tikai status quo kodificēšana.

Saistībā ar Krievijas ANO Drošības padomē sarīkoto obstrukciju troika, kurā ietilpst ES, ASV un Krievijas pārstāvji, augusta vidū būs spiesta sākt jaunu kārtu sarunās par Kosovas statusu, atkārtojot iepriekšējos Ahtisāri pūliņus. "Atspoles diplomātijas" sākuma posmā tiek gaidīts, ka troika uzzinās Belgradas un Prištinas viedokli, un tiek cerēts, ka viņi kaut kā panāks abām pusēm pieņemamu kompromisu.

Taču pilnīgi nekas neliecina, ka Belgradas nostāja Kosovas jautājumā mainīsies šīs politiskās paaudzes laikā, lai kāds spiediens tiktu izdarīts. Serbu politiķi nespēj formulēt plānu albāņu integrēšanai Serbijas politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, jo tas radītu nāvējošu iekšpolitisko risku Serbijas valdībai, un jebkāds šāds plāns sadurtos ar lielām grūtībām parlamentā, kur dominē nacionālisti. Tagad, Maskavas iedrošināta (kura rīkojas savās ciniskajās interesēs), Belgrada, šķiet, ieņem vēl stingrāku nostāju, kā par to liecina 24.jūlija parlamenta rezolūcija, kas pilnvaro valdību veikt visas darbības, kuras tā uzskata par nepieciešamām, lai aizsargātu Serbijas suverenitāti pār Kosovu.

Belgrada arī darbojas provinces sadalīšanas kā rezerves varianta virzienā, kas ir Slobodana Miloševiča politikas turpinājums, un cer, ka, kavējot un novilcinot Kosovas neatkarību, albāņi pasludinās neatkarību vienpusēji, un tas sašķels starptautisko sabiedrību, vai ķersies pie vardarbības, kas liks serbiem izskatīties labiem.

Tikmēr laiks iet, un Kosovai ir vajadzīgas atbildes. Kosovas albāņi ir gaidījuši vairāk vai — diemžēl dažreiz — mazāk pacietīgi astoņus gadus, lai starptautiskā sabiedrība izvilktu viņus no starptautiskās juridiskās neskaidrības un atrisinātu viņu statusu. Kaut arī viņu skaita attiecība pret citām minoritātēm ir 9:1, viņi ir piekrituši dibināt multietnisku valsti ar visstingrāko minoritāšu aizsardzības režīmu, kāds jelkad redzēts Eiropā. Viņi uzskata, ka starptautiskajai sabiedrībai sāk pietrūkt ieganstu, lai attaisnotu kavēšanos statusa uzbūves atrisināšanā. Albāņi ir piekāpušies visos jautājumos, ja vien tie neskar valsts spēju funkcionēt. ASV un Eiropa lūgušas viņus paciesties vēl 120 dienas. Pēc tam pieaugs spiediens, lai neatkarība tiktu pasludināta vienpusēji ar starptautisko atbalstu vai bez tā.

Galvenais ir tas, ka Priština neprasa neko citu, kā vien neatkarību, bet Belgrada to atsakās piešķirt, un tāpēc jaunā troika beigs turpat, kur Ahtisāri: abas puses nonāks strupceļā un ANO Drošības padomei būs jārīko izšķirošais balsojums. Ņemot vērā Kosovas iedzīvotāju visaptverošo vēlmi atbrīvoties no valsts, kura mēģināja viņus iznīcināt, un pilnīgu alternatīvas trūkumu no Belgradas puses, starptautiskajai sabiedrībai nebūs citas izvēles, kā vien piešķirt Kosovai neatkarību.